Vikingu kuģi un to uzbūve: Uzbūve

Vikingu kuģa vispārīgā uzbūve un būvniecība

Ķīlis, jab kuģa mugurkauls, deva vikingiem lielāku kontroli pār kuģošanas virzienu. Tākā ķīlis atbalsta un satur visu kuģi, tas ir gatavots no visstiprākā un vislabākās kvalitātes ozola. Ķīlis ticis izgriezts no viena vesela ozola, lai tas būtu tievāks un dziļāks centrā, vietā kur vislielākais svars tiek balstīts. Nosmailotie gali palīdz kuģim slīdēt pāri ūdenim.

Unikālā kuģa korpusa forma radīja to par meistardarbu. Kuģa korpusa pamats ,tika veidots pēc iespējas plakanāks, lai tas spētu kuģot arī seklos ūdeņos, ļaujot karotājiem uzbrukt jebkurai pilsētai no krasta vai upes gultnes. Vikingu karakuģu malas tika būvētas augstas, lai burojot neļautu ūdenim smelties uz klāja. Augstie sāni deva velvienu priekšrocību – aizsardzību no šķēpiem un citiem uzbrukumiem jūras kaujās.

Lai padarītu kuģi pēc iespējas vieglāku, un līdzarto, ātrāku, katrs dēlis tika taisīts maksimāli plāns. Lai nu kā, dēlis bija tikai 2.5 centimetrus biezs, tie tikuntā bija ļoti stipri, jo tie netika nozāģēti pēc jebkura katra koka, bet gan no paša cietākā – kā visiem zināms – ozols.

Kad vikingi vēlējās kuģot ātrāk, tie nomainīja kuģošanas līdzekli, respektīvi pārgāja no airiem uz burām. Piestiprinātas mastam, buras tika viegli paceltas ar virvēm, kuras tika izgatavotas no ādas. Stipros vējos burājot, kuģis varēja sasniegt pat 15 mezglus.

Buras tika gatavotas no vilnas vai no liniem, sašūtas kopā strīpotā vai dimanta rakstā un nostiprinātas ar ādas virvēm. Bieži vien tās tika nokrāsotas asins sarkanas, lai kuģa izskats iedvestu vel vairāk baiļu.

Masts turēja buru un tika piestiprināts lielam ozola baļķim (kerling; no veco norvēģu val.”vecā sieviete”). Kerlings stāvēja uz ķīļa un tika piestiprināts pie divām kuģa ribām, ļaujot tam vienmērīgi sadalīt svaru no masta un buras uz visu ķīli. Virs kerlinga atradās mastzivs (mastfish), kas noturēja mastu taisnu. Kerlings un mastzivs neļāva mastam locīties trakāš vētrās. Vikingi arī būvēja kuģi tā, lai mastu varētu noņemt un nolikt uz klāja, lielās vētrās un stipros vējos. Protams, tāpēc, lai tas nesalūztu.

Stūre jeb stūrēšanas airis tika piestiprināts aiz labā borta, kuģa aizmugurē ar ādas saitēm. Šis airis bija brīvsaistē, tātad varēja brīvi kustēties. Lai stūrmanis mainītu kuģa virzienu, tam vajadzēja airi pacelt uz augšu, lai otrs gals paietu dziļāk zem ūdens un darītu savu uzdevumu – mainīt virzienu. Airim esot brīvsaistē, tas viegli ļāva kuģim izbraukt krastā, nenodarot negādus bojājumus stūrēšanas ierīcei.

Vairogi tika novietoti uz borta malām. Jūras kaujās tie pasargāja vikingus no bultām un šķēpiem. Tāpat kā asinskrāsas buras, arī vairogi tika taisīti pēc iespējas biedējošāki.

Vikingu laivām nebija sēdvietas stūrmaņiem. Līdz ar to, iespējams, tie sēdēja uz kādas no rūmēm. Karakuģiem, atšķirībā no kravas un pasažieru kuģiem, nebija noliktavas zem klāja, tādēļ lādes (nelielas rūmes) kalpoja kā noliktava gan priekš ieročiem, gan citām mantām.

Vikingu kuģu priekšgali bieži vien tika izgrebti pūķu galvas formā, lai atviedētu jūras čūskas (sea serpents) un citus jūras ļaunos garus, kas vikingu prāt eksistēja un bija vainojami pie visiem nogrimušajiem kuģiem. Vikingu kuģiem tika dota iesauka “pūķu kuģi”, dēļ šo spilgi krāsoto galvu figūrām.

Airi bija garūmā līdz 6m, atkarībā kurā vietā uz kuģa airi atradās. Visi ari nebija vienādi. Airu lūkas nebija vienā līmenī ar ūdenslīniju, tādēļ, kuģa priekšgalā, piemēram, airi bija garāki nekā vidusdaļā. Tas tika taisīts ar tādu mērķi, lai visi ari varētu aizsniegt ūdenslīniju un reizē airēt. Airi un lāpstiņas tika gatavoti no priedes. Tie tika veidoti pēc iespējas šaurāki, lai mazinātu svaru.

Karakuģiem tipiski bija minemāls klājs, ar noņemamiem dēļiem un pat redzamu ķīli.

Atgriezties uz augšu

Klinkera metode, koku apstrādes metodes.

Liela daļa vikingu kuģu tika būvēti izmantojot Klinkera metodi, kurā no zemākās vietas kuģa korpusā, dēļi itkā pārklāj nākamo dēli, kas nāk virspusē. Dēļi tika sastiprināti kopā izmantojot naglas un skavas. Naglas lielākoties bija 75mm garas. Kopējais izmantoto naglu svars šādā konstrukcijā varēja būt ap 150kg, ļoti liels un dārgs dzels daudzums Skandināvu ērā.

Vēsturiskajiem kuģiem naglas atradās ar daudz lielākām atstarpēm. Mūsdienu drošības reglamenti naglām lika būt daudz tuvāk, izturības dēļ. Vikingu kuģiem atstarpes starp naglām varēja būt vairākus desmitus centimetru atstatā. Viņi tos nagloja tādēļ, lai kuģis būtu pēc iespējas elastīgāks vētrās. Locoties un braucot pāri viļņiem, labāk lai kuģis cenšas izturēt pilnu triecienu katrā stiprinājuma vietā. Lai nu kā, pat plāni būvēti vikingu kuģi spēja izdzīvot bangojošas un vētrainas Ziemeļatlantijas jūrasbraucienus.

Uz dažiem kuģiem, dēļi tika piesieti pie rāmja, izmantojot elastīgas auklas. Vēlviens veids, kā radīt elastīgu struktūru, kas droši brauc pāri viļņiem. Lai nu kā, vel uz citiem kuģiem dēļi tika stiprināti pie rāmja ar koka trīsnaglām (trenails) – koka skavas un eņģe, citos gadījumos dzels spaiki. Trīsnaglām tika dota priekšroka, tā kā tās pēc uzstādīšanas “uzpampa”, turējāš labāk kā dzelzs.

Vietā, kur katrs dēlis šķērsoja ribu, ūdensnecaurlaidīgais materiāls (vilna, āda, dzīvnieku spalvas) tika sabāztas. Materiālu aizbāza dēļos no iekšpuses laivai. Riba atbalstijās uz šī materiāla un sasaistot dēļus tas nodrošināja ūdensnecaurlaidību.

Ozols, kā materiāls tika izmantots viscaur kuģī. Gari, taisni koki tika izvēlēti priekš mastiem un dēļiem. Arheoloģiskie pierādijumi parāda, ka kuģa materiālu kvalitāte samazinājās Skandināvu ērā. Vēlāk kuģi tika taisīti ar dēļiem, kuri bija īsāki un šaurāki, tieši dēļ materiālu izsīkuma – kvalitatīvu ozolu skaits saruka. Daži kuģi tika būvēti no reiz jau izmantotiem kuģa materiāliem. Kā piemēram kuģī Skuldelev, kurš bijis tik sliktā kuģošanas stāvoklī, ka to sauca par “kuģi zārku”. Uz Skandināvu laikmeta beigām, materiālos plaši tika lietotas priedes.

Ozolkoka dēļi tika taisīti no baļķiem tos šķeldojot, ciršot baļķi vel plānāku un plānāku. Koka šķeldas plīsa pa kārtām, secinot, varēja iegūt ļoti plānus dēļus.

Raksturīgi no baļķa ar diametru viens metrs, varēja izgatavot ap 20 dēļu, katrs ap 30cm plats. Salīdzinot ar mūsdienāš zāģētiem dēļiem, šādi šķeldoti dēļi bija izturīgāki, ar mazāku iespējamību, ka tie plīsīs, vērpsies vai saruks izmantošanas laikā. Gokstad kuģim viens dēlis ir vidēji 2,5 cm biezs, apbrīnojami cik briesmīgas vētras šim kuģim nācās pārciest ar tik smalku, toties ļoti spēcīgu konstrukciju.

Ole Crumlin-Pedersen ir apreiķinājis, ka tipiskam 20m karakuģim, itka izmantots aptuveni 58 kumikmetru ozola. To var salīdzināt ar 11 ozolu baļķiem, katrs metru diametrā un 5m garumā, pieskaitot 18m garu baļķi priekš ķīļa. Ozolus šādā izmērā un noteiktā kvalitātē būtu grūti vai pat neiespējami atrast šodien. Gokstad kuģa ķīlim vajadzēja ap 25m augstu, taisnu ozolu.

Priedes parasti tika sašķeltas tikai vienreiz, dēļi izzāģēti no abām baļķa daļām.

Koki tika īpaši izmeklēti no dabiski augošiem kokiem pēc nepieciešamajām formām – grīdām, rāmjiem, kneijām ribām un citām formām. Koki auga savās dabiskajāš un nepieciešamajās formās, tādēļ šīs detaļas bija daudzreiz izturīgākas nekā jebkurš cits parasts nozāģēts koks.

Noteikts laiks visā kuģa būvniecībā tika pavadīts tieši mežā, gatavojot materiālus, meklējot vajadzīgā izmēra un formas kokus. Koki priekš smalkām detaļām parasti tika atrasti mežā pilsētā Bergen. Gari, slaidi koki priekš dēļiem tika atrasti tumšos, senos mežos. Rāmju materiāli tika piemeklēti no kokiem, kas auga atklātās vietās vai meža tuvumā, dēļ to savādajām formām.

Lai izvairītos no lielu koka bluķu pārvešanas no meža uz kuģubūvētavu, liela daļa darba notika turpat mežā, vietā kur pats koks tika nozāģēts. Baļķi tika sašķelti aptuveni astoņās daļās, vieglākai transportēšanai. Izgrebti baļķi tika pamatīgi apstrādāti, lai noņemtu pēc iespējas vairāk nevajadzīgo baļķa daļu. Lielākoties no visām izgrebtajām formām tikai 20% no oriģinālā baļķa tika izmantoti. Tādēļ, atbrīvošānāš no nevajadzīgā materiāla bija liela nozīme un ieguldījums tā transportēšanai. Izgrebtie kokgabali tika uzglabāti ūdenī līdz tie kļuva zaļi un apstrādājami.

Kuģi tika būvēti izmantojot vienkāršus instrumentus. Garkātu cirvji tika izmantoti, lai nogāstu kokus. Koka baļķi tika sašķelti dēļos izmantojot ķīļus, tālāk pa tiem sitot ar āmuru, tie plīsa šķeldās (dēļos). Dēļi tika taisnoti izmantojot īskāta T-veida plato cirvi. Amatieki spēja nolīdzināt dēļus tikai ar saviem cirvjiem. Reizēm, lai iztaisnotu dēļus tos arī ēvelēja.

Kur dēļi pārklājas ar kaltu tika izgrebta iedobe visa dēļa garuma, kurā tad arī sabāza šo ūdensnecaurlaidīgo materiālu.

Vislielākās problēmas sagādāja uzbūvēt ķīli un stūri. Kļūdas kuģa dizainā parādijāš tā kuģošanas prasmēs. Šo komponentu slikta būve ietekmēja ļoti daudz.

Nav zināms kādi un vai vispār amatnieki izmantoja kādus mēŗinstrumentus, zināms tas, ka kuģu būvētājiem bija ļoti skaidra iztēle un acumērs.

Nav skaidri zināms arī tas, cik daudz darba stundas prasīja uzbūvēt kuģi. Karaļa Óláfr Tryggvasson's karakuģis tika uzbūvēts vienā ziema, komandu vadot profesionālam kuģubūvētajam. Komandā ietilpa četri dažādi speciālisti: koku gāzēji, apstrādātāji, dēļu griezēji un stūres izstrādātāji. Pretēji mūsdienu Knõrr replikas Roar Ege prasīja vairākiem duču cilvēku divus gadus, lai to uzbūvētu. Daļēji dēļ tā, ka Skandināvu ēras būvniecības tehnikām vajadzēja tikt velreiz pārdomātām (otreiz atklātām).

Nav zināms kā koks tika apstrādāts, lai novērstu tā pūšanu un dažādu organismu ietekmi. Pierādijumi rosina domāt, ka kuģi tikuši krāsoti, bieži velreiz pārstrādāti. Priedei iespējams tikuši izmantoti sveķi, lai aizsargātu korpusu.

Detaļās par virvēm, kuras tika atsietas pie masta, ir mazas. Iespējams, ka tādas vispār netika lietotas, jo nemaz nebija vajadzības, dēļ stiprās masta nostiprināšanas.

Citi resursi vēsta, ka virves tika gatavotas no vaļa, valzirga vai roņa ādas. Šīs ādas virves bija dārgā cenā, līdz ar to, laba tirgošanāš prece. Visticamāk, ka no dzīvnieka tāš tika nogrieztas spirāļveidā ap tā ķermeni.