Vikingu kuģu būvēšanas galvenie elementi
- Kuģa korpuss būvēts pēc Klinkera metodes
- Izturīgs, sekls ķīlis
- Aizmugurē iemontēta stūre (bieži vien pāri bortam)
- Nospicots priekšgals un pakaļgals
- Tikai viens masts kuda vidusdaļā
- Taisnstūra bura ar sijām tās virspusē
- Atklātas laivas, bez kajītēm
- Laivas varēja tikt vadītas tikai ar airiem vai apvienojumā ar burām
- Korpusi bija elastīgi un viegli, gludi un ātri ūdenī
Sāgās bieži tiek liktas atsauces uz kuģa izmēriem pēc rūmju skaita. Šis visnotaļ labi atbilst kuģa airu skaitam. Viena rūme bija vieta starp sēdvietām gar malām (bortiem). Rūmes bieži atšķīrās no kuģa uz kuģi, tādēļ šis mērs bieži vien nebija akurāts. Mērs „alen” (angļu val „eel”=2 pēdas) arī reizēm tiek lietots, bet tākā alen izmēri vēstures gaitā vairākkārt mainijās, ar šo mēru īsti nevarēja vadīties. Kuģa korpusu dizaini bija visdažādākie, un jaunu kuģu attīstība auga augumā. Visradikālākās izmaiņas visticamāk ieņēma vietu septītajā un astotajā g.s., kad tika uzbūvēti pirmie Skandināvju buru kuģi. Agrāk kuģus vadīja tikai ar airiem. Buru ieviešana ļāva iekraut lielākas kravas nezaudējot ķuģa ātrumu. Liels skaits negadījumu un kuģu pazušanas gadījumu paātrināja jaunu kuģu dizainu attīstību. Oseberg kuģis ir kā piemērs straujajai kuģu atīstības posmam. Tas nogrima burājot, jo tam bija salīdzinoši vājš masta balsts un ļoti mazi brīvsāni. Mata pamats ieplaisāja burājot, taču vēlāk to atjaunoja. Jaunākajiem Gokstad kuģim bija daudz izturīgaks masta pamats un augstāki brīvsāni. Šiem pašiem Gokstad kuģiem arī bija aizveramas lūkas kuģa korpusā, kuras bija paredzētas airiem. Tas palīdzēja drošāk šķērsot atklātus okeānus. Neviens no šiem kuģiem nepiederēja „garkuģiem”, bet gan mazākiem, universālākiem klases kuģiem „karv”(karfi).
Devītajā un desmitajā gadsimtā kuģu būvniecība attīstijās, radās vel vairākas klases kuģi un arī lielāki „garkuģi”. Pēc 1.g.s. jau tika radīti milzīgi „garkuģi”, kuri bija neiedomājāmi tikai gadsimtu atpakaļ. Pamatā tie tika radīti kaujasmākslai jūrā, karos starp konkurējošiem Skandināvju karaļiem. Tiem piemita arī simboliska funkcija karaļu acīs.
Pēc 1.g.s. pirmā simteņa, daži kuģi tika būvēti ar „castels”, kas bija kabīnes formas telpas, kas deva patvērumu karā un no laikapstākļiem jūrā. Laikam ejot, arī stūre tika pārbīdīta no vidusdaļas uz kuģa aizmuguri.
Dažādu Norvēģu kuģu garumi
Zemāk ir izveidots attēlojums cik lieli patiesība spēja būt vikingu kuģi. Paturiet prātā, ka garums nav vienīgais kuģa raksturojošais lielums. Masts, iegrime, brīvsāni, platums un kuģa korpusa forma – visi ir nozīmīgi faktori kuģa izmērā un attēlojumā. Mēs izmantojam sekojošus kritērijus lai noteiktu garumu – seno Norvēģu garuma mērvienību (alen) ,kas bija bija 55cm.
Dažādas kuģa sekcijas (rūmes)
- Kuģi tika iedalīti sekcijās – vieta staro divām ribām (N .band/spant)
- Katrai sekcijai (rūmēi) bija divas pussekcijas (pusrūmes; N. halv-rom)
- Viena sekcija pēc izmēriem ir kā viena sēdvieta (N. sesse) un viens airu pāris. Secinot: Kuģis ar 20 sekcijām Skandināvu valodā tiks saukts par 20-sesse un tam būs 40 airu pāri.
- Vadoties pēc sāgām, no 2 līdz 4 vīriem tika sēdināti pie katra kuģa aira.
- Ja vienlaikus airēja 4 vīri, tad kuģis vienkārši „lidoja” pāri jūrām.
